Par kaunu, godu un nūjošanas tehniku

Nedēļas nogalē iznāca skatītāja lomā apmeklēt kādu  taku skrējienu, kurā, cita starpā, bija iekļauta arī nūjošana. Tā kā apmeklējuma plāns radās 1/2stundu pirms starta laika un nokļūšana sacensību vietā prasīja tikpat, nūjošanas sacensību epicentrā nonācu, kad visi jau bija trasē. Bija iespēja „sacensības”  vērot to krāšņākajās izpausmēs. Redzētais lika no iecerētās fotografēšanas pāriet uz video.

Neesmu no tiem, kuri uzstātu, ka upe jāforsē, saglabājot diagonālo (pretējās rokas-kājas) kustību, atbalstu un citiem mācu vienlaikus nūju tehniku uz stāvām lejupejošām nogāzēm vai izteikti nedrošās vietās, uzskatu, ka arī sacensībās nūjojot drīkst no pudeles padzerties neapstājoties, ka drīkst, kustībā esot, uzlikt vai noņemt brilles. Manuprāt, par burta kalpību svarīgāk ir  nūjas noslogot, izmantot pilnu atvēzienu aiz gurnu līnijas, bet nekasīties par dzeršanas laikā vai upes forsēšanas laikā paceltu nūju.  Ņemot vērā visas šīs atkāpes, stingrās un drošās meža takās nule pieredzētais šokēja.

Jā, „sacensību” problēmas jau visiem zināmas gadiem, tomēr problēmu apmērs audzis un novirze no normas ir kļuvusi par normu, bet nūjošana sacensību  distancē – par izņēmumu.

Manuprāt, samilzuši ir 3 pamatjautājumi:

1)  Vāja un ļoti vāja nūjošanas tehnika, kuras aizmetņi tiek pilnībā pazaudēti ātruma (rezultāta) vārdā; spilgti piemēri – nūju dekoratīva piesišana pie zemes, tās vispār nenoslogojot, savdabīgas suņa sukāšanas kustība rokas vēziena vietā, utt. Nereti ļoti vāju tehniku nākas vērot arī veterānu izpildījumā. Vērotajās sacensībās no aptuveni 35-37 dalībniekiem labas tehnikas paraugus skaitot uz abu roku pirkstiem, daži pirksti paliktu nepieskaitīti.

2)  Klaja krāpšanās – atklāta skriešana, pusskriešana, pieskriešana, tenterēšana ar paceltām, puspaceltām, nekoordinēti  vicinātām nūjām – to piekopj nevien nūjošanas jaunuļi, bet arī sacensību dalībnieki ar stāžu un pretenzijām uz goda pjedestālu (ko tik neizdarīsi pjedestāla vārdā!); skumji bija redzēt, ka klaja krāpšanās ir kļuvusi par normu, pat startējot labi pazīstamu līdzbiedru vidū;

3) "Vakar pamēģināju nūjot, šodien jau sacenšos" – šos ar lepnumu izteiktos vārdus dzirdam ik pa laikam;  iespējams, ka minētie varoņi ir izņēmumi uz to daudzo tūkstošu nūjotāju fona, kas nūjot mācās gadiem un sacensību gatavību sasniedz tikai pēc ilgākas prakses un tehnikas slīpēšanas. 

Bet vēl vairāk iespējams un gluži ticams, ka šādi tīrradņi arī turpinās „nūjot” nenūjojot un veidos iepriekš aprakstīto beztehnikas kultūru, kuru, nespējot tikt līdzi citiem, centīsies uzlabot pieskrienot vai tenterējot.

Ko uz visa šī fona varam piedāvāt nūjotājam, kurš vēlas vienkārši un godprātīgi piedalīties nūjošanas sacensībā uz vienlīdzīgiem noteikumiem gan tehikas, gan godīga spēles ziņā? Ignorēt tos, kuri kaunu maizē apēduši? Ignorēt nemākuļus?  Varbūt ir laiks svilpt, kā tas bija pirms daudziem gadiem Valmierā, kad nūjošanas krāpnieki un profāni kāpa uz pjedestāla? Pārfrāzējot TV raidījuma nosaukumu, varētu teikt „Dārgie, jūs nogalināt nūjošanu!”

Linda

2 komentāri - Par kaunu, godu un nūjošanas tehniku

Komentēt